Es esmu Kremerata Baltica

Ingrīda Zemzare /LV/ direktore
Kremerata Baltica kopš 1997. gada

Kremerata Baltica ir pastāvīga mūzikas industrijas mīkla, jo nekā tāda citur nav. Izmantojot mitoloģiskos salīdzinājumus, var teikt, ka Kremerata Baltica ir tikpat noslēpumaina kā sfinksa, tikpat pretrunīga būtne kā kentaurs un spēj pastāvīgi atjaunoties kā fēnikss. Vai, vēl dramatiskāk, tā tiecas pēc mākslinieciskas pilnības kā Ikars, kas lido uz sauli. Apzinoties šāda lidojuma bīstamību, tā to izbauda kā tādu.

    Lai gan Kremerata Baltica uzstājas mūziķi no trim dažādām valstīm – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, viņu darba stilam nav nekā kopīga ar ierasto “festivāla orķestra” praksi, kad dažādu orķestru mūziķi sanāk kopā, lai strādātu pie noteiktas programmas, un kad tas ir pabeigts, katrs atgriežas savā "dienas darbā".

    Plecu pie pleca viņi sniedz aptuveni 60 koncertus gadā prestižākajās pasaules koncertzālēs ar savu solistu un māksliniecisko vadītāju Gidonu Krēmeru, kā arī ar citiem solistiem un diriģentiem.

    Latvijā Kremerata Baltica izveidoja savu kamermūzikas festivālu, kurā aicinātie viesi, komponisti un mūziķi ir gatavi lidot kopā ar jaunajiem “Kremeratini”. Gidons Krēmers orķestra mūziķus dēvē par saviem draugiem un kolēģiem. Mikroklimats, kurā tiek veidoti Kremerata Baltica koncerti, ir savstarpējas cieņas un mīlestības atmosfēra ar “tēva un dēla” attiecību elementu. Gidons Krēmers nav tas tipiskais ģēnijs. Kopš bērnības viņš ir tiecies pēc pilnības.

    Tajā pašā laikā neviens neapzinās vairāk kā viņš, ka pārsātinātība  pilnības meklējumos var nogalināt dzīvo mākslu. Viņš nemāca nevienā akadēmijā un netrenē sacensību zvaigznes ātrāk kustināt pirkstus. Tomēr viņš var strādāt līdz spēku izsīkumam, mēģināt un mēģināt ar saviem 25 Kremerata Baltica “bērniem”, lai sasniegtu arvien labāku rezultātu.

    Virtuozitāte ir lieliska, bet tas, ko ar to dara, ir vēl labāk. Tomēr Gidona Krēmera patiesi vizionāra dāvana bija viņa spēja un vēlme redzēt ārpus sevis, kā arī radās Kremerata Baltica. Pēc klausīšanās Viļņā pirmais Kremerata Baltica koncerts notika 1997. gadā.

    Gandrīz 25 gadus vēlāk spēcīgas muzikālas personības, unikāls un drosmīgs repertuārs un radošā inteliģence ir apvienojušās reputācijā un taustāmā vietas garā.

    Kremerata Baltica ir BALTIJAS IZCILĪBA tīrākajā formā!

– Ingrīda Zemzare, Kremerata Baltica direktore

Gidons Krēmers /LV/ vijole, mākslinieciskais vadītājs
Kremerata Baltica kopš 1997. gada

25 kopīgā darba gados mēs ar Kremerata Baltica esam kļuvuši par saliedētu ģimeni. “Darbs” pie vecā vai jaunā repertuāra ir tikai daļa no tā, kas mūs saista. Šeit var runāt par “pasaules skatījumu” vai par intimitāti saskarsmē ar mūziku ārpus rutīnas.

     Jebkurā gadījumā runa ir par “tuvību”, kas saistīts ar laiku un pieredzi.

     Un pat ja daudzi “šodienas” Kremerata dalībnieki daļēji ir daudz jaunāki par pirmo dienu mūziķiem, kaut kas tos “savieno”. Tas rada skaņu un attieksmi.

     Gan dalībnieks, gan klausītājs izjūt šo piepūli un kalpošanu komponistam, kā arī mūzikai.

     Mūsu “valoda” ir mūsu “seja”. Tam vajadzētu palikt un noteikt Kremeratas nākotni.

— Gidons Krēmers, Kremerata Baltica dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs

Zita Zemoviča /LV/ viola
Kremerata Baltica kopš 1997. gada

Воспоминания 25-летней давности

В начале ноябрья 1996–ого года мы все приехали в Вильнюс, толком не зная, что будет. Знали только, что будет прослушивание на оркестр Гидона Кремера и больше ничего. В зале Музыкальной Академии, где проходило прослушивание , в гробовой тишине сидел Гидон Кремер и Саулюс Сондецкис с женой. За дверью в коридоре всех организовывал и успокаивал педагог – альтист Радзявичус. Все тряслись и волновались. Если в академии царила нерваная атмосфера, то уже в микроавтобусе, следующим в общежитие ”Чурленки”, где ютились эстонцы и латыши, царило нездоровое веселье. Тогда мы и представить себе не могли , что Кремерате будет 25 лет, а некоторые музыканты коллектива создадут внутри-оркестровые семьи.

— Zita Zemoviča, viola

Andrei Valigura /EE/ violin
Kremerata Baltica kopš 1997. gada

Листок из альбома.

Вспоминаю я городок
Вильнюс В ноябре девяносто шестого.
Слушал радио ”M-vienas” все время
И ”Kalnapilis” было нормальным.

Жили мы пару дней на ”Чурленке”.
Общий душ, туалет в коридоре…
Но все это терпели достойно,
Потому что мы конкурс играли.

А играли мы перед Гидоном.
Также Саулюс присутствовал рядом.
И собрался оркестр ох…офигенный
Имя ”Балтика” ему ”Кремерата” !

Миновало уже четверть века.
Перелеты, концерты, банкеты,
Дирижеры, солисты, студенты…
И женою мне стала альтистка.

— Андрей ”Aff ” Валигура, violin

Giedrė Dirvanauskaitė /LT/ čells
Kremerata Baltica kopš 1997. gada

Pēteris Čirkšis /LV/ čells
Kremerata Baltica kopš 1997. gada

Kremerata Baltica man bija (un ir) pats pirmais orķestris, kuram pievienojos. Tā ir mana pirmā mūziķu grupa, ar kuru sāku savu profesionālo karjeru.

Tagad, atskatoties pagātnē, saprotu, ka katrs mūziķis var tikai sapņot par tādu iespēju, kāda man bija pirms divdesmit pieciem gadiem. Jūtu, ka man tiešām ir paveicies. Kopš 1997. gada tas ir ilgs laiks, bet pat tagad man šķiet, ka tas ir Kremerata sākums – apkārt ir bezgalīga enerģija.

Pa šiem divdesmit pieciem gadiem daudz kas, cilvēki, apstākļi ir mainījušies. Bet... jēga, gars un prieks ir saglabājies. Neskatoties uz visiem izaicinājumiem un pārvērtībām, esmu priecīgs, ka Kremerata joprojām dara visu iespējamo. Tas nav ļāvis laikam un ikdienas rutīnai to pievilt vai mainīt savu īsto garu.

Pats labākais Kremeratā ir tas, ka koncertā jūs nekad neuzminēsiet interpretācijas iznākumu un emocionālo iespaidu, ko tā atstās. Katra mūziķa centība ir tik augsta un individuāla, ka rada ļoti neatkārtojamu un neaizmirstamu sajūtu (kas nav salīdzināma ar kādu citu sastāvu). Tas padara Kremerata Baltica īpašu.

Esmu patiesi lepns, ka esmu daļa no tā visus 25 gadus!!!

Lai dzīvo Kremerata!!!

— Pēteris Čirkšis, čells

Andrei Pushkarev/UA/LV/ vibrafons; perkusijas 
Kremerata Baltica kopš 1999. gada

Оркестров в мире много разных -
Известных и высококлассных,
Больших достигнувших вершин...
Особенный средь них - один

---

Моё знакомство с камерным оркестром “Kremerata Baltica” состоялось морозной зимой 1998- го года, когда Гидон с молодыми ребятами из Латвии, Литвы и Эстонии приехал в Украину, где состоялось несколько концертов. Прошло уже больше двадцати лет, а я помню всё в подробностях, как будто это было неделю назад.

Помню самую первую репетицию с “Кремератой” в Малом зале Киевской консерватории - я участвовал в пьесах Арво Пярта “Fratres” и Александра Вустина “Pour Guidon”. Никогда прежде мне не приходилось играть в оркестре без дирижёра - достаточно стрессовая ситуация для человека, привыкшего играть “под палочку”. Но всё прошло настолько естественно и природно, что я даже не задумался об этом в тот момент - просто отметил карандашом в нотах, кто и где “показывает”.

Помню свой первый диалог с Гидоном:

ˆ Андрей, ты сможешь нам помочь во Львове на двух концертах?
     ˆ Конечно, смогу! Когда выезд?
ˆ Сегодня вечером.
     ˆ Хорошо. Но у меня нет билета...
ˆ За это не беспокойся, мы всё организуем - и билеты, и гостиницу.
     ˆ Хорошо, спасибо!

А в голове в это время обгоняющие друг друга мысли: “как это сегодня вечером?.. это что, я с Гидоном Кремером и оркестром Кремерата Балтика куда-то еду?.. два концерта... и ещё один в Киеве... а чистая белая рубашка есть у меня?.. успеть собраться... и что брать с собой на два дня?.. так, спокойно, без паники!” и далее в таком же духе.

Помню саму поездку во Львов. Обычно в незнакомом коллективе редко чувствуешь себя комфортно - все друг друга знают, общаются между собой, а ты как-то в стороне, сам по себе. Но ничего подобного не было - oткрытые, приветливые, общительные ребята, и буквально с самого начала поездки у меня было ощущение, что я уже давно с ними знаком, что мы давно работаем вместе.

Помню все репетиции той поездки. Меня очень впечатлило, насколько продумано и продуктивно они проходят, насколько Гидон и ребята дорожат каждой минутой, насколько все настроены улучшить и без того прекрасное звучание оркестра.

Помню концерт в Киеве. Национальная Филармония Украины тогда не смогла вместить всех желающих, а те, кому повезло попасть внутрь, не только заняли все места в зале и на балконе, но ещё и стояли в проходах, сидели на подоконниках.

Помню, как грустно было расставаться с ребятами, с которыми за несколько дней мы уже успели сдружиться. Андрей Валигура (в то время инспектор оркестра) записал мои координаты, а именно домашний телефон и адрес - в это сейчас трудно поверить, но в 1998- м у меня не было ни мобильного телефона, ни электронной почты. Записал со словами “Давай, давай - а вдруг пригодится”. Потом они сели в автобус и умчались в аэропорт - у них впереди была поездка в Азию.

Под Новый, 1999-й год, пока часы били двенадцать раз, я тихонько загадал желание ещё когданибудь встретиться с Гидоном и “Кремератой”. Оно исполнилось спустя пять месяцев. В мае 1999-го я поехал в своё первое турне.

С того времени началась совсем другая жизнь, полная проектов, концертов, записей, репетиций, общения с фантастическими музыкантами - жизнь, которой я живу уже более двадцати лет и без которой уже не представляю себя.

С Юбилеем, дорогой Гидон! С Юбилеем, “Кремерата Балтика”! Многая лета!

— Andrei Pushkarev,, vibrafons, perkusijas, aranžētājs

Džeraldas Bidva /LT/ vijole 
Kremerata Baltica kopš 1999. gada

Ja kāds man jautātu, kas man ir Kremerata Baltica, es atbildētu, ka tas ir manas dzīves ceļojums. Vispirms tas ir muzikāls un tad ģeogrāfisks, cilvēku un sevis izzināšana. Tas bezgalīgais atklāšanas prieks un iespēja kopā baudīt un dalīties ar mūzikas burvību ir Kremerata dzīves jēga. Kremerata ir jaunības enerģija un novēlu, lai tā tā paliktu vēl ilgi!

— Džeraldas Bidva, koncertmeistars

Dainius Peseckas/LT/ vijole
Kremerata Baltica kopš 2005. gada

Kremerata Baltica ir manā dzīvē kopš 2005. gada. Šis orķestris saistās ar tik daudziem emocionāliem pārdzīvojumiem, ka kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Jau no paša sākuma pārsteidzošākais bija pirmo reizi satikt Gidonu Krēmeru - pasaulslaveno vijolnieku, kurš bija mans elks kopš skolas laikiem. Es nevarēju noticēt, ka tagad varēšu spēlēt un strādāt ar šo leģendāro mūziķi.

Ar gadiem visa šī pieredze tikai pieauga. Uzstāšanās kopā ar fantastiskiem mūziķiem, uzstāšanās pasaules slavenajās koncertzālēs, ceļošana pa valstīm visā pasaulē padarīja mani tikai bagātāku. Ēst suši Japānā, nogaršot caipirinha Brazīlijā, ēst picu Itālijā vai dzert kokosriekstu pienu Kostarikā. Piedzīvo Šostakoviča koncertu ar Martu Argerihu, Šopēnu ar Daniilu Trifonovu vai Sibēliusu ar Gidonu Krēmeru. Godīgi sakot - es nezinu, vai varu prasīt vairāk.

Es vēlos tikai izteikt pateicību visiem, kurus esmu saticis, atrodoties Kremerata Baltica, un kas to padarīja iespējamu.

— Dainius Peseckas, vijole

Madara Pētersone /LV/ vijole
Kremerata Baltica kopš 2011. gada

Kremerata

Man šķiet, ka tas ir visvairāk lietotais vārds manā dzīvē kopš 2011. gada.    

Viss sākās Valmierā. Bija 2011. gada vasara. Es gāju pa galveno ielu - Rīgas ielu un kaut kur ap pusnakti pienāca ziņa no Evas Binderes: “Madariņ, tev drīz piezvanīs Ruta Lipinaityte, Kremeratas menedžere un vijolniece, un viņa pajautās vai varēsi pievienoties tūrei rudenī”…

    Nākamā lieta, ko atceros ir 2011. gada 27. septembris - kā es iekāpju lidmašīnā lidojumam no Kopenhāgenas uz Frankfurti. Ieradīšos Kronbergā uz Čellu festivālu un pirmo reizi spēlēšu ar Kremerata Baltica!  Kā sapņa piepildīšanās…

    Četrpadsmit čella koncerti, četri koncerti, pēc sešām dienām mana turneja bija beigusies. Atceros daudz ziņkārīgu skatienu uz mani – kā jaunais, kautrīgais, nerunīgais (krieviski nevarēju pateikt ne vārda 2011. gadā, kad tā bija Krēmeratas galvenā darba valoda) vijolniece tiek galā ar visu slodzi... bija noklausīšanās bez noklausīšanās.

    Neticēju savām acīm, kad kādu dienu pēc atgriešanās mājās atkal saņēmu ziņu no Rutas: “Dārgā Madara, varbūt vēlies pievienoties Kremeratai?”

    Un “vēlreiz” izrādījās nedaudz vairāk nekā vienu reizi…

    Tagad, kad tuvojas 25. gadadiena, es atceros, ka tas ir sākums. Jā, tie ir pirmie gadi, kad man bija tikai 9 vai 10 gadi. Bet kā šodien atceros Kremeratas un Gidona sniegto koncertu Cēsu koncertzālē (tolaik tā saucās Cēsu kultūras nams), kurā biju viens no daudzajiem vijolniekiem, kas atbrauca no Valmieras Mūzikas skolas ar īrētu autobusu, lai dzirdētu jau slaveno orķestri Kremerata Baltica un tā radītāju vijolnieku Gidonu Krēmeru! Es nekad neaizmirsīšu, kā Gidons uzkāpa uz skatuves no zāles aizmugures, ejot cauri publikai, ar vijoli paceltu virs viņa un visu galvām...

    Novēlu Kremerata Balticai vēl 25 un vēl daudzus gadus! Mūsu auditorija un mūsu galvas ir jāpaceļ. Daudz laimes dzimšanas dienā Gidonam un Kremerata Baltica!

— Madara Pētersone, vijole

Konstantīns Paturskis /LV/ vijole
Kremerata Baltica kopš 2013. gada

Es biju tikai bērns, kurš stāvēja pie atvērtajām durvīm uz mūzikas pasauli, kad parādījās šis leģendārais orķestris. Tika izsludinātas klausīšanās Baltijas valstīs, un es varu tikai iedomāties, cik milzīgs bija satraukums, ja tā rezonanse sasniedza pat mani 6 gadu vecumā. Kremerata Baltica pirmo koncertu sniedza gadā, kad mana mīļā nelaiķa vecmāmiņa mani aizveda uz mana pirmo vijoles klase. Tas bija viņas sapnis, ka kādu dienu es pievienošos Kremerata Baltica. Ir pagājuši 8 gadi kopš mana pirmā koncerta ar orķestri. Bet pat tagad, atrodoties uz skatuves, es jūtos pagodināts un lepns, ka esmu šī brīnišķīgā ansambļa dalībnieks.

Tā kā nāk un aiziet daudzi jauni un talantīgi mūziķi, ansamblis šo gadu laikā ir ļoti attīstījies. Varētu pat teikt, ka tas ir mainījies līdz nepazīšanai. Neskatoties uz to, pamatvērtības, kuras pirms divdesmit pieciem gadiem iestādījis maestro Gidons Krēmers, joprojām pastāv un plaukst. Tā ir nebeidzama enerģija, zinātkāre un mīlestība pret mūzikas skaistumu visos tās aspektos. Es uzskatu, ka tieši tas ļauj mums iet un attīstīties, neskatoties uz visiem izaicinājumiem un grūtībām.

Daudz laimes dzimšanas dienā un lai dzīvo Kremerata.

— Konstantīns Paturskis, vijole

Kristaps Pētersons /LV/ kontrabass
Kremerata Baltica kopš 2014. gada

Kremerata Baltica manās acīs vienmēr ir bijis brīnišķīgs orķestris. Likās pārsteidzoši sasniegt šo gandrīz neticamo vieglumu spēlē neatkarīgi no tā, cik grūts ir skaņdarbs.

     Pirmo reizi mani uzaicināja pievienoties Kremerata kā trešajam basģitāristam Ričarda Štrausa Metamorfozēs. Tā bija 2010. gada vasara. Orķestris skanēja kā izcils kameransamblis. Tas bija kā sapnis. Klausoties apkārt notiekošo, pāris reizes aizmirsu uzsākt savu partiju. Visi bija pieklājīgi un neko neteica.

     Tagad, kad man ir iespēja pastāvīgi spēlēt Kremeratā, tas joprojām ir brīnišķīgs orķestris. Vieglums ir, jo mūzikā varam viens otram uzticēties. Novēlu visiem spēku turpināt.

Dārgo Gidon un Kremerata, daudz laimes dzimšanas dienā!

— Kristaps Pētersons, kontrabass & kompozīcija

Iurii Gavryliuk /UA/LV/ kontrabass
Kremerata Baltica kopš 2015. gada

Kad man bija 14 gadu, klasiskā mūzika nebija manas ikdienas sastāvdaļa. Es tikko sāku spēlēt kontrabasu, un man nebija lielu ilūziju par savu mūziķa nākotni.

Kādu rītu televīzijā redzēju interviju, kur smaidīgs mūziķis runāja par orķestri, kas ceļo no vienas vietas uz otru, iepazīst jaunas valstis, uzstājas labākajās koncertzālēs, satiekas ar visneparastākajiem māksliniekiem un to visu vada šī izcilākā vijolnieka režija! Es neatceros nevienu vārdu, bet atminos, ka pie sevis domāju: “Šis izklausās pēc sapņu darba!” Protams, TV smaidošais mūziķis bija Andrejs Puškarevs, orķestris – “Kremerata Baltica”, vijolnieks – Gidons Krēmers.

    Spēlēt Kremeratā kļuva par manu sapni, un, kad pēc 8 gadiem pirmo reizi pievienojos šim orķestrim, zināju, ka esmu pārnācis mājās, ka tas ir viss, par ko esmu sapņojis.

    Es vienmēr esmu pateicīgs, ka esmu kopā ar saviem brīnišķīgajiem kolēģiem un draugiem, atklājot pasauli un mūziku kopā un daloties šajos atklājumos citam ar citu un klausītājiem caur skaņām. Protams, bez Gidona tas nebūtu iespējams, un ir vienkārši liela privilēģija un gods dalīt vienu skatuvi ar šādu mākslinieku.

    Kremerata Baltica nav orķestris, nav darbs – tas ir dzīvesveids. Esmu ļoti laimīgs, ka esmu to sev atklājis.

– Iurii Gavryliuk, kontrabass

Linas Vaļickas /LT/ vijole
Kremerata Baltica kopš 2016. gada

Gidons Krēmers un Kremerata Baltica ir kā laika mašīna manā dzīvē, kas aizved mani uz mūzikas vēstures tālākajiem posmiem, vietām, kur var klausīties, saprast un piedzīvot dažādas domas. Šie pārdzīvojumi ir vārdos neaprakstāmi, un tas ir neticami, ka esmu daļa no šī laika, šķērsojot to ar kuģi kā pasažieris.

Mana iepazīšanās ar Gidonu Krēmeru aizsākās agrā pusaudža vecumā, kad starpbrīžos un pēc skolas steidzos klausīties viņa ierakstus. Viņš man bija milzīgs iedvesmas avots, lai, spēlējot vijoli, meklētu pēc iespējas augstāku meistarību.

Vēlme piedalīties un spēlēt kopā ar Kremerata Baltica manī ir mitusii jau kopš ansambļa dibināšanas. Tāpēc es jūtos ārkārtīgi laimīgs būt daļai no šī lieliskā procesa un piedzīvot tik daudz lielisku un neaizmirstamu mirkļu, cerams, ka vēl daudz kas būs priekšā. Esmu piedalījies daudzās dažādās tūrēs, apmeklējis Āziju, Tuvos Austrumus, gan Dienvidameriku, gan Ziemeļameriku, Eiropu, un katrai vietai ir savs īpašs šarms un skaistums. Iespēja muzicēt kopā ar Kremerata Baltica un Gidonu Krēmeru dod cerību, ka arī es varu būt daļa no šī brīnuma un esmu priecīgs, ka mūsu ansamblis var dalīties šajā apbrīnojamajā pieredzē ar cilvēkiem no visas pasaules.

– Linas Valickas, vijole

Alīna Vižine /LV/ vijole
Kremerata Baltica kopš 2017. gada

Gidons Krēmers un Kremerata Baltica. Šie divi vārdi ir bijuši manā dzīvē tik ilgi, cik es sevi atceros. Es uzzināju par Gidonu skolā, kas ir tā pati skola, kurā viņš mācījās Rīgā. Kremerata Baltica ienāca “manā” dzīvē, kad mana māsa sāka spēlēt orķestrī. Atceros, kā pusaudža gados gāju uz Kremerata koncertiem un pēc tam nepacietīgi gaidīju, kad pie mākslinieces ieejas satikšu savu māsu. Es atceros, ka viņa aizveda mani aizkulisēs, lai satiktos ar Gidonu un viņas kolēģiem, kuri visi jokodamies man teica, ka man vajadzētu piedalīties noklausīšanā, kad izaugšu. Tajā brīdī es nekad nebūtu uzminējiusi, ka 2017. gada maijā es došos savā pirmajā tūrē ar Kremerata.

Un kāda tūre tā bija! Ungārija, Ķīna, Dienvidkoreja, Taivāna un, visbeidzot, mājas – Latvija. Pilns mēnesis intensīva darba un tik daudz “pirmo”. Pirmā turneja ar profesionālu orķestri, pirmo reizi Āzijā, pirmo reizi tālsatiksmes lidojumā un tā, tik daudzas citas pirmās. Ieskaitot manu pirmo modinātāju no tūres menedžera... Tas bija pāris dienas pēc tam, kad bijām ieradušies Pekinā, koncerta dienā.

Mans ķermenis bija ārkārtīgi apmulsis, un es nevarēju būt garīgi un fiziski mazāk sagatavota, lai tiktu galā ar jetlag sekām. Mums bija ierastais rīta mēģinājums, pēc tam pastaiga pa pilsētu un pusdienas, kam sekoja mūsu mīļais “тихий час”. Tā kā mans iekšējais pulkstenis bija izjaukts, es izmantoju jebkuru iespēju pasnaust. Es aizvēru aizkarus savā viesnīcas istabā, uzliku modinātāju, lai man būtu pietiekami daudz laika sagatavot visas lietas, kas man jāņem līdzi uz koncertzāli, iekāpu zem segas un aizmigu.

Mani pamodina ārkārtīgi skaļš un nepatīkams viesnīcas telefona zvans uz naktsskapīša, tieši pie manas galvas. Es to paceļu un dzirdu Dainija balsi: “Alīna, kur tu esi? Visi jau ir autobusā...” Es izteicu, ka nogulēju modinātāju, un man vajag tikai pāris minūtes. Es domāju, ka nekad neaizmirsīšu milzīgās panikas apjomu, ko piedzīvoju tajā brīdī. Es skraidīju pa savu istabu, izmisīgi iemetu koncertdrēbes pirmajā somā, ko ieraudzīju, pārģērbjoties pret to, kas man bija vistuvāk.

Izskrienu no viesnīcas un iekāpju autobusā, uzreiz visiem atvainojot un kaunpilni cenšoties izvairīties no jebkāda acu kontakta. Autobuss piepildījās ar daudzām nopūtām, “Beidzot…”, gavilēm, svilpieniem, “booo” un daudzām citām skaņām. Eju virzienā uz autobusa aizmuguri uz savu vietu, kad pēkšņi dzirdu Dainiju no priekšpuses skaļi sakām: "ALĪNA, KUR IR TAVA VIJOLE!" Sh*t. Gandrīz visi izplūda smieklos (izņemot mani, protams), kad es izkāpu no autobusa un devos atpakaļ uz savu viesnīcas numuru.

Mūsdienās man patīk domāt par šīm saspringtajām 10 minūtēm 2017. gada maijā kā par savām kristībām Kremerata Baltica. Tā ir diena, kuru es nekad neaizmirsīšu, un es loloju katru atmiņu par to. Pat šausmīgais modināšanas zvans. (:

To sakot, novēlu mums visiem, Kremeratini un Gidonam, dalīt vēl daudz sirsnīgu, jautru, pārsteidzošu un neaizmirstamu brīžu kopā.

— Alīna Vižine, vijole

Zane Kalniņa /LV/ vijole
Kremerata Baltica kopš 2017. gada

Katram no mums savādāk, neapšaubāmi Kremerata ir ietekmējusi mūsu dzīvi. Domājot par mūsu dzīvesveidu, muzikālajām personībām, ar kurām dalāmies uz skatuves, es nevarētu iedomāties aizraujošāku veidu, kā vadīt mūziķa dzīvi. Šo 4 gadu laikā, kopš kļuvu par Kremerata sastāvdaļu, ceļojums ir bijis piepildīts ar neaizmirstamiem piedzīvojumiem gan muzikāli, gan personiski. Ar Kremerata saistīto mūziķu oriģinalitāte un autentiskums rada neatkārtojamo enerģiju, kas piemīt šiem ansambļiem, kuru vada neaizstājams un iedvesmojošs vadītājs Gidons. 

— Zane Kalniņa, vijole

Rūta Balčiūtė /LT/ čells
Kremerata Baltica kopš 2018. gada

Sapņi var piepildīties.

Kā es to zinu? Jo sapņoju būt daļa tikai vienā mazā Kremerata Baltica koncertā. Un ar laiku tas notika! Ne tikai vienam koncertam, daudziem koncertiem!

Šeit es satiku daudz brīnišķīgu cilvēku, daudz brīnišķīgu mūziķu. Tagad ir smieklīgi teikt, ka pirmo reizi tūrē ar jums man bija ļoti bail, jo nevarēju iedomāties, ka jūs esat tik laipni, gādīgi, jauki cilvēki. Tas nav kā jebkurš cits orķestris, jo mēs ne tikai muzicējam, bet atbalstām viens otru un palīdzam viens otram palikt stipriem grūtos brīžos. Es tiešām varu teikt, ka esam kā liela ceļojoša ģimene. Tāpēc es ļoti novērtēju šo iespēju konertēt ar jums un iepazīt jūs visus.

Pirmo reizi, kad satiku mūsu maestro Gidonu Krēmeru, es nezināju, ko gaidīt. Jo es viņu pazinu kā leģendāru vijolnieku, kurš radīja savu orķestri un ceļoja pa visu pasauli. Es domāju, ka tas ir patiešām iespaidīgi. Jūs varat tikai iedomāties, cik biedējoši man bija viņu satikt klātienē. Bet tagad varu teikt, ka viņš ir ļoti labsirdīgs un sirsnīgs cilvēks, kuram par mums rūpējas, kurš ar mums smejas un pat ballējas.

Sapņosim lielus sapņus un padarīsim pasauli labāku ar mūsu mūziku.

Lai dzīvo Kremerata!

— Rūta Balčiūtė, čells

Rakelė Chijenaitė /LT/ vijole
Kremerata Baltica kopš 2018. gada

Domājot par savu dzīvi, saprotu, ka tā ir sadalīta divos periodos – pirms KB un pēc. Tātad, kas ir mainījies, izņemot Revolut lietotnes sākšanu?

• cenšos izvairīties no lidojumiem un viesnīcām savās brīvdienās

• skatos uz troksni slāpējošām austiņām kā uz Dieva sūtītu izdomājumu

• kļūstam izlutināti ar pārsteidzošajiem mūziķiem, ar kuriem varam spēlēt

• kļūstam izlutināti ar pārsteidzošu ēdienu, ko mēs ēdam dažādās valstīs

• mani vēl vairāk lutināja kolēģi, kuri man ir tik mīļi un tuvi. (Lielākoties!)

• iemācīties ātri iepakot lietas un ar to pārsteigt citus cilvēkus

• esmu paranojā, ka kavējos uz autobusu, kas mani sagaida 4:00, pilns ar smaidīgām un priecīgām sejām

Es varētu turpināt un turpināt. Taču pats svarīgākais ir spēt spēlēt enerģijas un iedvesmas pilnu mūziku. Novēlu, lai šī enerģija, mīlestība un apņemšanās turpmākajiem gadiem augtu vēl vairāk!

— Rakelė Chijenaitė, vijole

Jevgēnija Frolova /LV/ alts
Kremerata Baltica kopš 2018. gada

Ir maza lieta, par ko man jāatzīstas. Reizēm, veselīgā ritmiskā tempā dodoties uz ielu, man galvā sāk skanēt motīvs:

Roberts Viks - Gidons Krēmers - Roberts Viks -  Gidons Krēmers

ir tik daudz trijnieku, motīvu, teicienu un vārdu, kas savijas mežģīnēs ar nosaukumu Kremerata Baltica, mežģīnēs, kurās esmu cieši ietinusies jau trīs gadus. Man šķiet apbrīnojami, ka vienā mirklī es izdomāju kaut ko smieklīgu, ko pastāstīt, ir stāsts par katru kolēģi orķestrī, bez izņēmumiem.

Es domāju, ka mans stāsts būs par "skatuves bailēm", bet ne tik daudz par spēlēšanu.

Kā jau katrā koncertā, pirms uzkāpšanas uz skatuves ir laika atskaite, un tad ir jābūt pirmajam, kas iet. Vienā no mūsu Jūrmalas festivāla koncertiem es stāvēju tieši pie skatuves durvīm un visi bija aiz manis. Pilnīgi paļaujoties uz kolēģiem, gaidīju zīmi, kad Iurii un Giedre teica: "Tagad ir laiks, Žeņa, ej, ej, ej!" Es turpināju ar vislielāko pārliecību, līdz es sapratu, ka aiz manis valda pilnīgs klusums - pretējās durvis bija aizvērtas un vijoles nenāca ārā. Tobrīd es jau atrados posma vidū - man reizē kļuva karsts un auksts, laikam to sauc par "apjukumu". Vienīgā doma, kas man iešāvās prātā, īsi ielūkojoties pilnajā zālē, bija: "Mana māte un tēvs šobrīd to redz"... Nolēmu nepakļauties un nokāpu no skatuves pilnībā degot - tas bija daudz jautrības aizkulisēs :)

Ja jautājat, vai mana mamma to ir pamanījusi - jā, viņa to pamanīja.

Kopš tā laika es nekad neeju pirmā uz skatuves.

Lai dzīvo KB!

— Jevgēnija Frolova, alts

Kristers Šīmanis /LV/ čells
Kremerata Baltica kopš 2018. gada

Laikā, kad grasījos pieteikties uz noklausīšanos Kremeratā, mans mērķis bija dabūt darbu un nopelnīt. Ļoti drīz es sapratu, ka bez tā es iegūstu arī kaut ko daudz vērtīgāku. Cilvēku grupa, ar kuru kopā dalīt neaizmirstamus mirkļus, radīt pārsteidzošu mūziku, nemaz nerunājot par to, ka šie cilvēki, gandrīz acumirklī kļuva par maniem tuvākajiem, ļoti mīļajiem draugiem vai, atļaušos teikt, ģimeni! Esmu neticami pateicīgs maestro Gidonam, kurš man deva iespēju būt daļai no šīs pārsteidzošās pieredzes, kā arī par rūpēm un atbalstu, ko esmu saņēmis visu laiku. 

Viva La Kremerata!!

— Kristers Šīmanis, čells

Sabīne Sergējeva /LV/ vijole
Kremerata Baltica kopš 2019. gada

Nav skaistāka skaitļa par 100!

Novēlu mums visiem Kremerata Baltica smaidu, smieklu, laimes un labklājības pilnu nākotni!

Turpināsim radīt neaizmirstamus mirkļus, lolot šodienas priekus, vakardienas atmiņas un rītdienas cerības!

Turpināsim iedvesmot citus un sevi ar savu radošumu, enerģiju un unikalitāti! Apsveicam ikvienu no mums ar šo nozīmīgo pavērsienu!

Lai šie svētki ir mūžīga prieka piepildīti!

— Sabīne Sergējeva, vijole

Stella Zaķe /LV/ vijole
Kremerata Baltica kopš 2019. gada

Kremerata Baltica manā sirdī vienmēr ir ieņēmusi īpašu vietu. Ar šo orķestri iepazinos 12 gadu vecumā, kad tiku uzaicināta uz J. Masnē “Meditāciju”, kas patiešām likās kā sapņa piepildījums. Gāja gadi, un mani uzaicināja pievienoties orķestrim. Kā baltiešu meitenei tas ir pagodinājums, ko jūs lepni valkājat kā skaistāko kleitu, kas jums pieder. Tagad pieaugušais, gatavs uzņemties visu, ko var dot orķestris, es kļuvu par šī unikālā sastāva dalībnieku.

Darbs ar šiem uzticīgajiem mūziķiem un vienu no visu laiku leģendārākajiem vijolniekiem Gidonu Krēmeru ir mūža pieredze. Tas, kas virza šo orķestri, ir aizraušanās un uzticēšanās muzikālajai tīrībai, vienmēr izvirzot mūziku pirmajā vietā.

Kremeratas tūres dzīve mūs satuvina, kas var būt labāks par ceļošanu pa pasauli kopā ar savu muzikālo ģimeni. Es atceros, ka pirmo reizi pievienojos tūrei, sēdēju koncertmeistara krēslā un jutos mūžīgi pateicīga Gidonam par doto iespēju. Es priecājos muzikāli attīstīties kopā ar šo orķestri un turpināt pasaules izzināšanu.

Lai dzīvo Kremerata! Lai tā turpina tuvināt Baltijas cilvēkus, lai tā paliek tik tīra un lai tā ir mājvieta turpmākajiem mūziķu gadiem.

— Stella Zaķe, vijole

Marija Strapcāne /LV/ vijole
Kremerata Baltica kopš 2020. gada

Mans pirmais koncerts ar KB bija Jūrmalā Kremerata Baltica festivāla laikā 2020. gada septembrī.

No šī projekta manī ir palikušas tikai pārsteidzošas atmiņas. Es biju pagodināta un laimīga būt daļa no šī festivāla un izbaudīju katru mirkli, jo tas notika pēc sešu mēnešu bloķēšanas un man nebija daudz iespēju spēlēt publikai un strādāt ar citiem cilvēkiem.

Trešajā mēģinājumu dienā man bija noklausīšanās visa orķestra un paša Gidona priekšā. Es biju pārsteidzoši mierīga; gandrīz jutos tā, it kā es sapņotu.

Varbūt tāpēc, ka es nevarēju aptvert, ka spēlēju vienam no saviem elkiem kopš pirmajām vijoļspēles dienām. Sešus mēnešus ilgas lēnas dienas izolācijā Covid laikā pēkšņi pārvērtās par pastāvīgu enerģiju un laimi, jo atkal varu darīt to, kas man patīk visvairāk – muzicēt kopā ar citiem cilvēkiem, pavadīt dienas mēģinājumos un sarunāties un dalīties ar cilvēkiem, kuri tiek darbināti ar tādu pašu degvielu kā es.

Tas bija pirmais kopīgais projekts, kas lika man vairāk nekā jebkad agrāk saprast mūsu darba nozīmi. Būt uz skatuves un būt ar publiku pēkšņi kļuva saprātīgi. Novēlu, lai Kremerata dzirksts nekad neizdziest un biedri paliktu veltīti sapnim par perfektu harmoniju pasaulē. Galu galā mēs esam miera vēstneši.

Esmu pateicīgs, ka orķestrī man ir tik brīnišķīgi kolēģi un draugi. Darbs viņiem blakus māca pacietību un profesionalitāti; viņi mani tur piezemēti. Es zinu, ka vienmēr varu vērsties pie viņiem un mēs viens par otru parūpēsimies kā ģimene.

Cienījamā Kremerata Baltica! Daudz laimes 25. dzimšanas dienā!

— Marija Strapcāne, vijole

Marta Rācene /LV/ alts
Kremerata Baltica kopš 2020. gada

Kremerata Baltica man ir ideāla kombinācija ar lietām, kuras es mīlu - mūzika, ceļošana un laika pavadīšana ar draugiem.

Ir tik iedvesmojoši biedru acīs redzēt muzicēšanas centību. Spēlējot pārsteidzošās koncertzālēs un vietās, kurās es nekad neiedomātos uzstāties! Tāpat kā spēlēšana kalnos, savienojot dabu un mūziku. Es tikko pievienojos Kremerata, bet jau esmu piedzīvojusi tik daudz. Atmiņas uz mūžu!

— Marta Rācene, alts

Magdalēna Ceple /LV/ čells
Kremerata Baltica kopš 2021. gada

Parīzes filharmonija. Zāle ir pārpildīta. Visi jau ir uz skatuves. Es vienīgā zinu noslēpumu. Maģija ir gaisā, kad mēs atskaņojam Nino Rotas Koncertu stīgām. Es uztraucos, ka kāds pamanīs…

Zem mana krēsla bija paslēpies baroka  lociņš.

Visiem par pārsteigumu es spēlēju encore ar bandononistu Pēru Ārni Glorvigenu, kurš improvizēja Baha solo čella Prelūdijā.

Kremerata ir spontanitātes un humora pilna. Arī pievienošanās ansamblim bija diezgan ekspromts, kas notika manas dzīves pareizajā brīdī, pēc pirmā Covid-19 uzliesmojuma, kad biju tik izsalkusi pēc uzstāšanās un dalīšanās ar mākslinieciskām idejām.

Kremerata ne tikai bagātināja manu dzīvi profesionāli, bet arī bija iespēja satikt līdzīgi domājošus cilvēkus un atjaunot saikni ar savu bērnības draudzeni (un pirmo stīgu kvarteta kolēģi!) Stellu Zaķi.

Svarīgs aspekts tajā ir bijis arī saiknes atjaunošana ar dzimteni Latviju, jo pēc pārcelšanās uz Vāciju man tur vairs nebija nekādas profesionālās dzīves.

Visbeidzot, darbs un dalīšanās uz skatuves ar maestro Gidonu Krēmeru ir vērtīga pieredze, kuru es bezgala novērtēju!

— Magdalēna Ceple, čells

Ligita Romāne /LV/ grāmatvede
Kremerata Baltica kopš 1997. gada

Mana pirmā tikšanās ar Kremeratu bija tad, kad Kremerata Baltica tika reģistrēta Latvijas Uzņēmumu reģistrā 2000.gada 31.martā. Biju reģistrēts kā Kultūras ministrijas valsts kapitāldaļu pārzinis. Un paši pirmie darbinieki, kurus reģistrēju, bija Pēteris, Zita 2000. gada 31. martā un Andrejs, Džeraldas un Giedre 2000. gada 1. septembrī.

Visus šos gadus tieši Kremerata Baltica ir veidojusi manu muzikālo gaumi un izaugsmi ilgtermiņā. Lielā programmu daudzveidība Kremerata koncertos, daudzu viessolistu uzaicinājums – tas ir licis man būt sajūsminātai, ka esmu daļa no tā visus šos gadus.

No koncertiem spilgtākā atmiņā ir Martas Ārgerihas piedalīšanās Cēsīs, kā arī Kremerata Baltica un Gidona Krēmera koncerts Berlīnes filharmonijā - ‘To Russia With Love’. Tas notika 2013. gada 7. oktobrī, žurnālistes un valdības kritiķes Annas Poļitkovskas nogalināšanas septītajā gadadienā. Tas bija veltījums viņai un to cilvēku drosmei Krievijā, kuri, neskatoties uz visiem draudiem, turpināja cīņu par cilvēktiesībām.

Uz skatuves kāpa mūziķi Gidons Krēmers & KREMERATA BALTICA, Marta Ārgeriha, Nikolass Altštads, Daniels Barenboims, Khatia Buniatishvili, Romans Kofmans, Gija Kančeli, Sergejs Nakarjakovs, Emanuels Pahuds un bērnu koris Ščedrik..

Lai dzīvo Gidons Krēmers, lai dzīvo Kremerata Baltica!

— Ligita Romāne, grāmatvede

Inga Jurjēviča /LV/ biroja vadītāja
Kremerata Baltica kopš 2005. gada

Mani pirmie soļi Kremeratā sākās 2005. gadā. Bija sniegota Epifānijas diena (6. janvāris) – un tā šis laiks ir iekritis starp ZVAIGZNĒM. Kremerata man nozīmē ģimeni, kas ik pa laikam mainās, bet vienmēr ir draugu loks, ar kuriem ir fantastiski strādāt.

Koncerti, protams, vienmēr ir visiedvesmojošākie, - un iespēja sadarboties ar izciliem mūziķiem un komponistiem, kuri bieži ir bijuši pie mums. Katru no tiem nav iespējams uzskaitīt, bet sirds ir palikusi - Buniatišvili, Grindenko, Desjatņikovs, Pērta, Kančeli un daudzi citi.

Lai dzīvo Kremerata!!!

— Inga Jurjēviča, biroja vadītāja